Viss sākās ar neona gaismām un banālu garlaicību

[emeraldvoluminous]

Nekad nedomāju, ka rakstīšu par šo, bet tā nu sanāk, ka mans vakars pārvērtās par kaut ko tādu, ko es nebūtu varējusi paredzēt pat trakākajā murgā vai, pareizāk sakot, saldākajā sapnī. Esmu studente medicīnas fakultātē, un mana dzīve pārsvarā sastāv no bezgalīgām lekciju konspektiem, kafijas tases, kas vienmēr ir auksta, un mūžīgas sajūtas, ka es kaut ko nepaspēju. Man nav ne laika, ne naudas, ne īpašas vēlēšanās izklaidēties, skrienot pa bāriem. Tomēr pagājušajā nedēļā notika kas tāds, kas lika man pārskatīt savu attieksmi pret brīvo laiku un, galvenais, pret azartu.

Tas bija trešdienas vakars. Mācību materiāli bija tik apjomīgi, ka acis krita ciet, bet mierīgi aizmigt nevarēju, jo prāts knibinājās ap nepabeigto referātu. Garlaicība un nogurums ir bīstams maisījums. Es sēdēju pie datora, plakstiņi smagi kā svins, un tīri mehāniski sāku skatīties kaut kādus video par dzīvniekiem. Pēkšņi manā acu priekšā parādījās reklāma par kādu spēļu platformu. Parasti es tām nepievēršu uzmanību, uzskatot tās par tukšu laika izšķiešanu, bet tajā vakarā mans iekšējais kritiķis acīmredzot bija paņēmis brīvdienu.

Vienkārši, lai kaut ko darītu, es noklikšķināju uz reklāmas un nonācu vietnē, kuras dizains mani patīkami pārsteidza — spilgts, bet ne uzmācīgs, it kā mirdzošas pilsētas gaismas, kas aicina pastaigāties. Sāku grozīt pa klikšķiem, apskatījos spēļu klāstu. Nezinu, kāpēc, bet mana uzmanība tika pievērsta kādam vienkāršam slotam ar augļiem un klasisko mūziku. Nolēmu pamēģināt, iemaksājot tikai piecus eiro. Tā bija summa, ko es būtu iztērējusi kafejnīcā, un man tās nebija žēl zaudēt. Varbūt tāpēc manā galvā nebija nekādas satraukuma, tikai viegla, patīkama ziņkāre — kas gan tur iekšā?

Es sāku griezt. Pirmie griezieni neko īpašu nedeva, tikai nelielas, jaukas skaņas un krāsaini simboli. Es jau biju gatava aizvērt cilni, kad pēkšņi ekrānā viss sāka mirgot dzeltenā un sarkanā krāsā. Autospin ieslēdzās pats no sevis? Nē, es biju trāpījusi bonusa kārtu. Mana sirds pukstēja ātrāk, kad uz ekrāna parādījās bezmaksas griezieni. Skatījos, kā iegūtās kombinācijas aizstāj viena otru, un punkti manā kontā auga. Tā nebija liela nauda, lai būtu skaidrs, nekas pasakains, bet pēkšņi mans bilance piecos eiro bija pārvērtusies par gandrīz četrdesmit. Es nevarēju noticēt savām acīm. Sajūta, ka vienkārša nejaušība var nest tik lielu prieku, ir absolūti reibinoša. Nav tā, ka es būtu iztērējusi visu savu mūža ietaupījumu vai laimējusi dzīvokli, bet šī nelielā uzvara man deva tik daudz pozitīvu emociju, cik nedeva pat izcila atzīme semestra beigās.

Protams, es uzreiz neapstājos. Manī bija ieslēdzies azarts, vai, precīzāk, tā patīkamā puse, kas liek smaidīt un noticēt, ka tev šodien vienkārši paveicies. Es turpināju spēlēt ar domu, ka šī ir tikai izklaide par to naudu, ko esmu uzvarējusi. Zaudēju dažus griezienus, uzvarēju atpakaļ, atkal zaudēju. Bet, man par pārsteigumu, es nepārdzīvoju par zaudējumiem. Es sapratu, ka šajā mistērijā galvenais ir process un vieglums, ar kādu es atlaid savu mūžīgo vajadzību kontrolēt visu. Kad sapratu, ka manā kontā joprojām ir apmēram trīsdesmit eiro, es nolēmu apstāties. Man bija gandarījums, nevis vēlme turpināt līdz pēdējam centam. Tas bija dīvaini, jo es sevi uzskatīju par cilvēku, kam nav bremžu.

Iznāk, ka es lasīju par dažādiem padomiem, kā pareizi spēlēt, un vairāki cilvēki ieteica izmēģināt lv casinos, jo tur esot labāka izvēle un godīgāki noteikumi. Nu, es nevarēju pretoties un nolēmu pārbaudīt savu laimi vēlreiz vakar vakarā. Atkal iemaksāju nelielu summu, atkal uzspēlēju kādu laiku. Šoreiz galvenais pārsteigums bija citāds — lai gan es neuzvarēju lielu džekpotu, laiks paskrēja nemanot un es beidzot aizmirsu par savu nogurumu. Sajūta bija tieši tā, kā skatoties labu filmu, tikai patīkamāka, jo es pati biju tās varone.

Vakara beigās es atkal izņēmu savu sākotnējo depozītu un nedaudz vairāk, kas nozīmē, ka mana bilance bija plusā. Bet vēl svarīgāk, manā galvā bija tīrs un skaidrs prieks. Es sēdēju un domāju par to, kā mēs, studenti, bieži iedzenam sevi stūrī ar mūžīgo spriedzi. Mēs aizmirstam, ka dzīve sastāv ne tikai no pienākumiem, bet arī no mazām lietām. Šī azartspēļu pasaule man parādīja, ka pat neliela atpūta var sniegt milzīgu enerģijas lādiņu. Galvenais ir atcerēties, ka tas ir tikai izklaides veids, nevis naudas pelnīšanas instruments.

Runājot par manu pieredzi, es varu teikt, ka vairs necirtīšu uz pieres, ka neviens nekad nespēlēs. Varbūt reizi mēnesī es atļaušos sev šo mazo rutīnu, nevis dārgu kino vai kafiju. Man patīk sajūta, ka es pati lemju, cik daudz un kāpēc es to daru. Un, pats galvenais, man patīk tas, ka man izdevās atrast veidu, kā pārvērst garlaicīgu vakaru par aizraujošu piedzīvojumu, nezaudējot galvu un naudu.

Šis piedzīvojums atgādināja man bērnību, kad mēs ar draugiem spēlējām galda spēles un smējāmies par katru veiksmīgu metienu. Tajā nav nekā slikta, ja vien tu paturi prātu un saproti savas robežas. Es atkal jūtos kā dzīva un enerģiska, nevis kā izspiesta citrona miza pēc sesijas. Tāpēc, ja kāds man jautās, ko es darīju pagājušajā nedēļā, es smaidot pastāstīšu par to, kā es atklāju sev jaunu un negaidītu hobiju. Un, lai gan tas ir tikai hobijs, tas man sniedz patiesu prieku un brīžiem arī kādu eiro kabatā. Vai tas nav lielisks darījums?